Inese Dubulte, Limbažu novada sporta skolas direktores vietniece, nodrošināja treniņu darbu vairāk nekā 600 audzēkņiem 7 sporta veidos ierobežojumu periodā: “Sportošana pandēmijas laikā bija īsts izaicinājums visām sporta jomā iesaistītajām pusēm – sportistiem un viņu ģimenēm, treneriem, sporta organizācijām un citiem par un ap sportu esošajiem -, kas, pirmkārt, nozīmē situācijas pieņemšanu un, otrkārt, pielāgošanos tai. Izkāpšana no ierastā futbola vai volejbola laukuma, basketbola zāles, halles skrejceliņiem un treniņi ārā, dabā visdažādākajos laikapstākļos pieprasīja radošus sportiskos risinājumus no treneriem, apņēmību, pacietību un motivāciju no jaunajiem sportistiem, šofera pienākumu pildīšanu vairākas reizes nedēļā un nosalušu, nogurušu sportistu aprūpēšanu ar siltu tēju un kūpošu zupas šķīvi no vecāku puses, epidemioloģiskajām prasībām atbilstošas treniņu vides nodrošināšanu, grupu plūsmu plānošanu no sporta organizāciju vadības.

Ņemot vērā, ka sākotnēji pandēmijas laikā bija aizliegtas jebkādi organizēti treniņi un sportiskās aktivitātes, jauno sportistu māju pagalmi un tuvējās pļavas tika pārvērsti par basketbola, futbola un volejbola laukumiem, stadioniem un trenažieru zālēm.  Par sporta inventāru kļuva it viss, kas līdz tam netika uzskatīts par piemērotu sportam – nolietotas traktoru riepas, koka nūjas un zari, pat akmeņi. Par sparinga partneriem netika smādēts ne kaimiņu suns, kas spēj atnest aizmesto kociņu, ne garāžas sienas, no kuras atlec bumba. Savukārt mammas un tēti, māsas un brāļi, vecvecāki spodrināja savas video operatora prasmes, lai šos savdabīgos āra treniņus iemūžinātu foto vai video formātā un par attālinātā treniņā paveikto atskaitītos trenerim.

Aktuāls bija jautājums par sporta treniņu kvalitāti un sportisko fizisko īpašību uzturēšanu un attīstīšanu, ja trenēties nākas ārpus konkrētajam sporta veidam vajadzīgās infrastruktūras. Pandēmijas laiks parādīja, ka praktiski visos sporta veidos iespējami treniņi āra apstākļos, lai uzturētu fizisko formu un, iespējams, pat attīstītu vismaz dažas no konkrētajā sporta veida nepieciešamajām fiziskajām īpašībām, spējām un prasmēm. Pandēmijas ziemas periodā dažādu sporta veidu treniņu grupas – basketbolisti, futbolisti, volejbolisti, vieglatlēti, smaiļotāji, kanoe airētāji un burātāji sporta apavus, bumbas, šķēpus un laivas nomainīja pret slēpēm, slidām un nūjām, kļūstot par lieliskiem slēpotājiem, slidotājiem un hokejistiem un treniņus aizvadot sniegotās meža takās un slidotavās. Vairākiem sportistiem tā bija pirmā reize uz slēpēm vai slidām, tāpēc liels prieks un gandarījums par iegūtajām prasmēm ziemas sporta veidos. Pavasarī, laikam kļūstot siltākam, klasiskā volejbola sportistēm par treniņu vietu kļuva pludmales volejbola smilšu laukumi. Basketbolisti izmantoja āra basketbola un vingrošanas laukumus. Vieglatlēti atgriezās stadiona skrejceļos, lodes grūšanas un šķēpa mešanas sektoros un tāllēkšanas bedrēs. Smaiļotāji, kanoe airētāji un burātāji atkal varēja kāpt laivās un šķelt ezera, upes un jūras viļņus.

Sportojot ārā, nozīmīgs faktors bija laika apstākļiem piemērots apģērbs. Treniņš karstumā vai lielā salā, vējā un lietū ir pamatīgs izaicinājums pieaugušam sportistam, vēl jo vairāk jaunietim un bērnam. Jaunajiem sportistiem, kas pieraduši trenēties iekštelpās, tā bija vērtīga pieredze un iespēja sajust un izprast savu ķermeni, tā reakcijas uz karstumu vai aukstumu, atpazīt organisma signālus, nepieļaujot tā pārkaršanu vai salšanu, lai saglabātu veselību. Tāpat nopietns izaicinājums sportistiem bija treniņu vides maiņa. Piemēram, basketbolistiem, volejbolistiem vai vieglatlētiem, kas pieraduši skriet pa līdzenu sporta zāles grīdu vai halles skrejceliņiem, bija jāmaina un jāpielāgo sava skriešanas tehnika un jābūt ļoti uzmanīgiem, lai negūtu potīšu, ceļgalu vai cita veida traumas, skrienot pa nelīdzenām meža takām.

Pandēmijas laikā sporta jomā pārliecinošu uzvaras gājienu piedzīvoja digitālās tehnoloģijas. Protams, tehnoloģijas sportā tika plaši un mērķtiecīgi izmantotas arī iepriekš, tomēr pandēmijas laikā gandrīz ikviena sporta veida treniņos ar mobilo aplikāciju vai “gadžetu” starpniecību tika skaitīti noskrietie, noslēpotie vai noslidotie kilometri, uzskaitīts distancē pavadītais laiks, mērīts sirds ritms, elpošana frekvence un citi parametri.

Motivācija ir viens no atslēgas vārdiem sportošanai pandēmijas ierobežotajos apstākļos. Šis laiks parādīja, ka bērni un jaunieši dažādos sporta veidos nogurst no neierastajiem apstākļiem – sportošanas ārpus savas ierastās sporta veida vides un telpām – saprotot, ka tas nav uz īsu brīdi, bet turpināsies pietiekami ilgu laiku. Motivācijas uzturēšanai palīgā var aicināt konkrētajā sporta veidā populārus sportistus, kas bērnus un jauniešus mudina turpināt treniņus un visiem kopīgi pārvarēt šos grūtos brīžus. Motivāciju uzturēt palīdz arī citu sporta veidu apgūšana vai to elementu iekļaušana treniņu procesā. Volejbolists uz brīdi kļūst par hokejistu, futbolists – par tāllēcēju, vieglatlēts – par slēpotāju, basketbolists par smaiļotāju un vēl daudz citu kombināciju, kas sportošanu pandēmijas laikā var padarīt bērniem un jauniešiem interesantu un aizraujošu.

Jaunajiem sportistiem svarīgi sniegt sajūtu, izpratni un motivāciju, ka sportot un kustēties ir jāturpina neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Jāmācās pārvarēt “es negribu” un “es nevaru” stāvokļus. Ikviens sporta veids ir iespēja iepazīt sevi, savas stiprās un vājās puses. Tieši sports un kustība vienmēr bijusi, ir un būs atslēga cilvēka fiziskās un garīgās veselības saglabāšanā un jebkādas pandēmijas un ierobežotu apstākļu pārvarēšanā.”

Projekts “Sport Possibilities in Restriction Periods” ir Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.